šitā te ir sagadījies, ka nāk kaut kas laukā

Pavisam nesen noskatījos filmu “The Bucket List” (recenziju šoreiz nerakstīšu, gan jau iekš katls.be vai kur citur sen jau tāda ir.) Jāatzīst tik samērā labu filmu sen nebiju skatījies, lika par šo to aizdomāties. Tātad, paturpinot nedaudz vientulības tēmu;

Filmas galvenie varoņi ir slimi un gandrīz un nāves gultas, viens ir bagāts, veiksmīgs biznesmenis, kuram starp citu pieder slimnīca, kurā viņš guļ, bet ar ģimeni un garīgajām vērtībām nav paveicies , turpretim, otram nauda ir tik, cik vajag izdzīvošanai, bet ir lieliska sieva, bērni, nu viss, kā vajag. Abi, protams, ir vienā palātā. Tiek sastādīts Bucket list (things to do, before you kick the bucket), ai es jau laikam pārāk dziļi ieslīgstu filmas atstāstīšanā, bet doma ir tāda, ka viņi ļoti sadraudzējās, abiem starp citu ir ap kādiem 55-57 gadiem. Bet te nu nāk tas, kas mani vis vairāk šajā filmā, teiksim tā – paņēma. Protams, pēc satuvošanās, nāk arī visādas likstas – viņi sastrādās, ja gribat zināt par ko, skatieties filmu, bet ideja ir tāda, ka tas, kuram ir daudz naudas nekad nav bijis ar nevienu tik tuvs, lai par to pārdzīvotu, vienmēr ir dzīvojis jautru dzīvi, bezbēdīgu, vnk baudot dzīvi – teiksim tā – pats ar sevi, jo cilvēki kas viņam apkārt ir patstāvīgi mainījušies.

Bet tad, kad viņš ir satuvinājies, tas ir pielaidis sev kādu klāt, tūliņ dabū spērienu zem jostasvietas – strīds viņu pamatīgi sadragā, jācieš, dēļ tā, ka sadraudzējies ar kādu. Tad rodas jautājums – kā tad labāk ir būt? Dzīvot bezrūpīgi neko ar aiz sevis neatstājot, bet tomēr baudot dzīvi, vai dzīvot citiem, upurējot sevi citiem cilvēkiem. Laikam jau atbilde ir rodama tikai pašos, kā kuru smeļas to baudu – upurējoties un kaut ko tomēr varbūt saņemot atpakaļ, vai arī dzīvojot zaļi, bez liekām saitēm. Kā vieglāk..? Bet tomēr ne jau vienmēr vieglāk ir labāk.

(varbūt ir kādas neprecizitātes atstāstot filmu, bet es ceru, ka ideja ir skaidra)

šodien super-duper angļu valodas stundā aktualizējās sekojoša tēma : kāpēc mums, cilvēkiem, vajag, NU TIK ĻOTI, tos citus cilvēkus? Ko tik mēs neiesākam, lai iekļautos “sabiedrībā” – mainam frizūras, sejas izteiksmes, gaitu, runas veidu, daži vēl orientāciju, dažāda intereses un daudz jo daudz citas lietas. Un cik daudz cilvēku nav ieslīguši visādās lietās, tai skaitā depresijā par to, ka nesanāk atrast savu baru. Visi tik meklē sev līdzīgos.

Nu, tas ko gribēju teikt, kāpēc mums nepietiek pašiem ar sevi? Kāpēc nav tā, ka Tev nevajag nevienu, kāpēc nepietiek pašam ar SEVI, lai Tu aizietu uz teātri, pastaigāties pa parku, braukt ar bagiju kaut vai – bet viens, lekt ar gumiju, skriet ar pa pļavu. Kāpēc tik ļoti prasās savos piedzīvojumos dalīties ar citiem? Kāpēc pašam pie sevis nepaturēt tos piedzīvojumus un pieredzi. Protams, man tas liekas neiespējami – pašam un tik pašam – bet tomēr GRIBĀS TĀ.

Kaut kāds biedrošanās instinkts ir iekodēts jau no pašiem pirmsākumiem mūsos. Man gribētos sasniegt tādu līmeni, kad es šo kodu salaužu. Skan jau pēc kaut kāda vientuļnieka, kurš nez kāpēc izstumts no sabiedrības – bet gribās paeksperimentēt – kā ir kad ir tikai tas ko Tu dari un neviens cits. Liekās jau – ai, cik garlaicīga dzīve bez draugiem, paziņām, nav jau jēgas pašam ar sevi priecāties, dzīvot, baudīt. Bet atkal jautājums – KĀPĒC?

Varbūt vientulība spēj būt labākā sabiedrība, vis neapnicīgākā un vis interesantākā. Gribētos pazīt tādu cilvēku, kuram vientulība ir labākā draudzene un zināt kas un kā. Protams, tādu atrast būtu problemātiski – viņš taču izvairās no citiem. (Un tomēr – viela pārdomām.) šoreiz par to viss.

Vēl, kas. Gribētos pabūt aiz kulisēm kādas laba teātra laikā, redzēt kā tad viss tur notiek, ko aktieri dara pa to laiku kad nav uz skatuves izrādes laikā? – Apspriež par to, cik ilgi sēdēja korķī kamēr nokļuva mājās? par to, ka sīkajam aug zobs? vai varbūt vispār nerunā. Ahh, būtu man tāda iespēja.

Kādu laiku neliek mierā man šie te. Tā ir dāvana no Krustapa un Ilvas manā 9 gadu jubilejā, labi, lab, 19. Interesants veids, kā nosist laiku – mācīties chip tricks. Tātad esmu ticis tik tālu, protams, nav perfekti, bet tuvu tam ko gribētos redzēt jau ir :

• Shuffle – šodien literatūras stundā, kamēr skatījāmies filmu, iemācījos (pagaidām ar 8 čipiem)
• Chip Twirl – nuuu, ļoti lielā sākuma stadīja, bet ir
• Thumb flip – ļoooti vienkārš, bet izskatīgs, pirmais, kuru iemācījos.

To do list :

• Pass / Anti-Gravitational chip trick – kicks ass triks!
• Butterfly
• un so on, so on!

Un, protams, gribētos atrādīt pēdējos divus garadarbus.

Sirdsapziņa – tā laikam ir šis nosaukts – visnotaļ neoficiāls nosaukums, bet ir. Tika pavadītas ļoti daudz un ļoti aizraujošas uzņemšanas stundas. Nuu, pētiet vien paši :

Unn, šeit arī būs Twix konkursa video rullitis, protams, būtu ļoti KŪLĪGI, ja nobalsotu šeit

Itkā ir tik daudz ko rakstīt, bet – welcome back vēderasāpe, un es neņemos vairs neko rakstīt.

Visa dienas slimnīcā – izklausās, ka kaut kas nelāgs noticis – ne gluži, nebijām tur tā iemesla dēļ, kura tur parasti ir cilvēki – kaut ko safixot. Mums bija dota lieliska iespēja paplašināt savu filmēšanas lauciņu – viena no Stradiņu slimnīcas omulīgajām operācijas zālēm, vairākām, laikam to sauca par bloku, par šo iespēju jāpateicas Martai un, protams, viņas, visnotaļ interesantajai(labā nozīmē, chill), mammai.

Sākumā, mēs tikām izvadāti, pa visām telpām/zālēm. Iespaidi jau nu iespaidīgi, sākumā bija tik grūti adoptēties, viss likās tik svešs/jauns, tā ka pat bail bija skarties klāt tām lietiņām. Pilnīgi kā filmās, jo citur jau nebija redzēts nekas tāds, jā, bijis esmu iepriekš operāciju zālē, bet vai zem narkozes ir iespēja kaut ko aptaustīt? Don`t thik so.

Tad kad nu bijām apraduši/iepazinuši jauno filmēšanas “laukumu” ķērāmies pie pirmo ainu filmēšanas scenārījs bija jau sagatavots [ja ir intrese, iespējams Krustaps iemetīs savā blogā (skat manos linkos.) to, visnotāl interesnats - lol]. Filmēšana pati par sevi sākās labi, bez liekām smiešanās lēkmēm, laikam tā nopietnības sajūta, ka tomēr esam svešās telpās utt., bet tomēr vēlāk arī bez tām smieklu lēkmēm neiztikām, tas taču piederas pie lietas. Neizplūdīšu sīkumos par filmēšanas detaļām, rezultātu noteikti kaut kur manīsiet vēlāk.

Tad kad kādu laiku, jau tika filmēts, sagribējās paņammāt, devāmies uz tuvāko veikalu, iepirkām foodz, un atgriezāmies uz filmēšanas vietu, un pats dīvainākais, ienākot vēlreiz pa šī operācijas bloka durvīm, nebija tā svešuma sajūta, jutāmies pavisam savās miesās, tomēr tik ātri apradām.

Jā, un es pats sabijos no sevis – uz vienu mirkli pat gribējās kļūt par ārstu/ķirurgu – iedomājies, ar tām spējām, kas tiek iegūtas tajā UBER garajā mācību procesā, ir iespēja salabot cilvēkus pat glābt viņu dzīvības un mācēt apieties ar visām tām fīčām, kuras tajās zālēs bija – visnotaļ aizraujoši, gan jau man pāries šī vēlme, ja nē, tad – Sveiki Dr. Zvaigzne, nē neskan labi pluss vēl biedējošāks ir fakts, ka man vnk fascinē tas, kā man izskatās ārsta ietērps!

Negribu izplūst gari – negarlaikošu vēl kādu. Dienas beigās bija TIK SASODĪTI LABA SAJŪTA – gandarījums. Visnotaļ daudz jaunu iespaidu, pieredze un, protams, labi pavadīts laiks. Pievienošu dažas bildes, kā ieskatu mūsu filmēšanas procesam. Bet joprojām nespēju attapties no iespaidiem. Tagad vien atliek sagaidīt kamēr Dr.Krustaps saoperēs materiālu.

to be continued..

Man patīk tas, kas notiek pēdējā laikā – nekas bet tajā pašā laikā viskautkas. Tika uzražots vēl viens stop montions. Šis te. Lielais paldies jaukajai komandai [Līva, Marta, Krustaps - video krustēvs]. Rīt vēl šis tas taps, tikai cerams, ka neizies tā pat, kā ar iepriekšējā garadarba filmēšanu.

Nesen tik ļoti sakarīgu pērli tumsā dzirdēju : “viņa domā loģiski, bet viņš normāli – viedokļi nesakrīt. “Pareizi, tā ir ar tiem, kuru mēģina loģiku spraust tur kur galīgi nav tas vajadzīgs. Kur tad mūsdienās kaut kas pēc loģikas likumiem darbojās? Cik reizes jūs esat dzirdējuši – “Nūū, teorētiski, tā tam bija jābūt/jānotiek, bet..” – es, piemēram, daudz.

Ai man notrūka..

Arlabunakti!